02.09.2026, 18:38
Man trīsdesmit septiņi, divi bērni, darbs grāmatvedībā un vīrs, kurš nedēļas nogalēs skatās futbolu. Mana dzīve ir plānota kā Excel tabula. Katram eiro ir sava rinda, katram vakaram — sava aile. Un tieši tāpēc es pati sevi pārsteidzu, kad pirms četriem mēnešiem, aizvērusi datoru, es nejauši atvēru citu cilni. Kolēģe sanāksmē pieminēja, ka viņai patīkot jauns kazino, kurā varot spēlēt bez steigas un ar jaukām balvām. Es pasmējos toreiz. Man, pieaugušai sievietei ar hipotēku un vecāku sapulcēm, spēlēt kazino? Nē nu, tas nav smieklīgi.
Bet tajā otrdienā es biju nogurusi. Nevis tā fiziskā nogurumā, bet tadā, kad smadzenes prasa mieru, bet mājās visi grib ēst, runāt un risināt problēmas. Vīrs bija komandējumā, bērni gulēja. Es paliku viena ar tasi tējas un telefonu. Un es atcerējos savu kolēģi. Viņa taču ir normāla, prātīga sieviete, kas audzina pusaudzi un vada projektu. Ja viņa spēlē, kāpēc gan es nevaru pamēģināt vienu reizi? Nevis tāpēc, ka gribētu laimēt. Drīzāk aiz ziņkāres. Un varbūt tāpēc, ka pēdējos gados es pārāk bieži dzīvoju pēc instrukcijām.
Es atvēru to jauns kazino un sāku grozīt virtuālos ruletes ratus. Sākumā viss likās mulsinoši. Daudz pogu, skaņas efekti, mirgojošas līnijas. Es jutos kā sava vecmāmiņa, kas mēģina saprast viedtelevizoru. Bet pēc desmit minūtēm es iejutos. Uzliku mazu likmi. Pieci eiro. Tas ir tikpat, cik maksā kafija ar kūciņu. Un es sāku griezt. Nav jau tā, ka es saprastu stratēģiju. Es vienkārši vēroju, kā skaitļi mainās, kā ekrānā parādās zaļš laukums, sarkans, melns. Un manī tas izraisīja dīvainu mieru.
Drīz vien es atklāju, ka man patīk nevis pats process, bet gan šī pauze. Klusajā vakarā, kad bērni guļ un neviens neko neprasa, es varu vienkārši sēdēt un skatīties. Nav domas par mēneša budžetu vai darba atskaitēm. Tikai skaitļi un nejaušība. Es sāku spēlēt reizi vai divas nedēļā. Nekad vairāk par desmit eiro. Nekad neesmu mēģinājusi atgūt zaudēto. Tas man likās stulbi. Ja es zaudēju piecus eiro, tie pieci eiro man vienkārši ir pazuduši. Kā kinobiļetes. Kā pusdienas. Tā ir samaksa par izklaidi, par to sajūtu, kad uz mirkli vari nedomāt par pienākumiem.
Bet viena lieta man iemācīja ko svarīgu. Tā notika pirms aptuveni trim nedēļām. Es biju saspringta, jo darbā bija lieli auditī. Es atnācu mājās, izslēdzu telefonu, bet pēc stundas atkal ieslēdzu. Es gribēju kaut ko, kas mani izslēgtu no domām. Tā vietā, lai skatītos seriālu vai lasītu grāmatu, es atvēru to pašu vietni. Es uzliku lielāku likmi, nekā parasti. Divdesmit eiro. Varbūt tāpēc, ka gribēju sajust kaut ko spēcīgāk. Un es zaudēju. Uzreiz. Viena grieziena laikā. Nebija pat skumji, tikai tukšums. Es sapratu, ka es to darīju nepareizā iemesla dēļ. Es meklēju nevis izklaidi, bet aizraušanos. Un tā ir robeža.
Tajā naktī es ilgi sēdēju pie loga un domāju. Mana dzīve taču ir laba. Man ir darbs, mājas, ģimene. Bet es pēdējā laikā jutos kā skrūvīte mašīnā, kas griežas bez apstājas. Spēle man parādīja, ka es varu kontrolēt, apstāties, izvēlēties. Ka nav jāuzvar, lai justos labi. Ka pats process, pati vakara rutīna, kad es kaut ko daru tikai sev, ir svarīgāka par rezultātu. Varbūt tas izklausās dīvaini. Bet man šī pieredze palīdzēja paskatīties uz sevi no malas. Es vairs neskrienu pēc sasniegumiem visur. Dažreiz es vienkārši sēžu un griežu ratu, pat necerot laimēt.
Un zini ko? Pirms divām nedēļām es uzvarēju simt piecdesmit eiro. Tā nebija liela summa. Bet es priecājos nevis par naudu, bet par to, ka mans prieks bija tīrs. Es piecēlos no datora, uzvārīju tēju un pasmēju pati par sevi. Jo es atcerējos, kā pirms gada es būtu nervozējusi, ja būtu zaudējusi tikpat. Kā es būtu sevi vainojusi. Tagad es zinu, ka tie skaitļi ekrānā nav mans vērtējums. Tie ir tikai nejaušība, kas man atgādina, ka ne viss dzīvē ir plānojams.
Es vēl joprojām atvērtu šo jauns kazino dažos vakaros. Bet tagad tas man ir kā mierīga tējas tase, nevis azarta vilnis. Es protu apstāties. Es protu smieties par zaudējumu un ļauties priekam par mazo uzvaru. Un pats galvenais — es vairs nebaidos no nenoteiktības. Agrāk es gribēju kontrolēt visu: bērnu atzīmes, vīra garastāvokli, savu svaru, darba projektu. Tagad es saprotu, ka dzīve ir kā rulete. Dažreiz tev izkrīt sarkanais, dažreiz melnais. Bet tu vari izvēlēties, kā uz to reaģēt. Tu vari sarūgtināt, vai arī vari noelsušies un pagriezt nākamo ratu.
Es neieteiktu nevienam spēlēt, ja viņš to dara naudas dēļ. Tā ir bīstama doma. Bet, ja tu spēlē tāpēc, ka vēlies saprast savas robežas un izklaidēties, tas var būt pārsteidzoši mācoši. Pēdējā mēneša laikā es ne reizi neesmu pārsniegusi savu limitu. Es vairs neskatos uz zaudējumu kā uz savu kļūdu. Tā ir tikai spēle. Mana īstā spēle notiek tur, kur es katru rītu ceļos, dzeru kafiju, vedu bērnus uz skolu un cenšos būt labāka, nekā vakar. Un vakara rulete man vienkārši atgādina — atpūties, nesodi sevi, ļauj notikumiem ritēt. Jo viss, kas notiek, notiek arī bez manas gribas. Un tajā ir sava veida brīvība, ko es agrāk nesapratu.
Bet tajā otrdienā es biju nogurusi. Nevis tā fiziskā nogurumā, bet tadā, kad smadzenes prasa mieru, bet mājās visi grib ēst, runāt un risināt problēmas. Vīrs bija komandējumā, bērni gulēja. Es paliku viena ar tasi tējas un telefonu. Un es atcerējos savu kolēģi. Viņa taču ir normāla, prātīga sieviete, kas audzina pusaudzi un vada projektu. Ja viņa spēlē, kāpēc gan es nevaru pamēģināt vienu reizi? Nevis tāpēc, ka gribētu laimēt. Drīzāk aiz ziņkāres. Un varbūt tāpēc, ka pēdējos gados es pārāk bieži dzīvoju pēc instrukcijām.
Es atvēru to jauns kazino un sāku grozīt virtuālos ruletes ratus. Sākumā viss likās mulsinoši. Daudz pogu, skaņas efekti, mirgojošas līnijas. Es jutos kā sava vecmāmiņa, kas mēģina saprast viedtelevizoru. Bet pēc desmit minūtēm es iejutos. Uzliku mazu likmi. Pieci eiro. Tas ir tikpat, cik maksā kafija ar kūciņu. Un es sāku griezt. Nav jau tā, ka es saprastu stratēģiju. Es vienkārši vēroju, kā skaitļi mainās, kā ekrānā parādās zaļš laukums, sarkans, melns. Un manī tas izraisīja dīvainu mieru.
Drīz vien es atklāju, ka man patīk nevis pats process, bet gan šī pauze. Klusajā vakarā, kad bērni guļ un neviens neko neprasa, es varu vienkārši sēdēt un skatīties. Nav domas par mēneša budžetu vai darba atskaitēm. Tikai skaitļi un nejaušība. Es sāku spēlēt reizi vai divas nedēļā. Nekad vairāk par desmit eiro. Nekad neesmu mēģinājusi atgūt zaudēto. Tas man likās stulbi. Ja es zaudēju piecus eiro, tie pieci eiro man vienkārši ir pazuduši. Kā kinobiļetes. Kā pusdienas. Tā ir samaksa par izklaidi, par to sajūtu, kad uz mirkli vari nedomāt par pienākumiem.
Bet viena lieta man iemācīja ko svarīgu. Tā notika pirms aptuveni trim nedēļām. Es biju saspringta, jo darbā bija lieli auditī. Es atnācu mājās, izslēdzu telefonu, bet pēc stundas atkal ieslēdzu. Es gribēju kaut ko, kas mani izslēgtu no domām. Tā vietā, lai skatītos seriālu vai lasītu grāmatu, es atvēru to pašu vietni. Es uzliku lielāku likmi, nekā parasti. Divdesmit eiro. Varbūt tāpēc, ka gribēju sajust kaut ko spēcīgāk. Un es zaudēju. Uzreiz. Viena grieziena laikā. Nebija pat skumji, tikai tukšums. Es sapratu, ka es to darīju nepareizā iemesla dēļ. Es meklēju nevis izklaidi, bet aizraušanos. Un tā ir robeža.
Tajā naktī es ilgi sēdēju pie loga un domāju. Mana dzīve taču ir laba. Man ir darbs, mājas, ģimene. Bet es pēdējā laikā jutos kā skrūvīte mašīnā, kas griežas bez apstājas. Spēle man parādīja, ka es varu kontrolēt, apstāties, izvēlēties. Ka nav jāuzvar, lai justos labi. Ka pats process, pati vakara rutīna, kad es kaut ko daru tikai sev, ir svarīgāka par rezultātu. Varbūt tas izklausās dīvaini. Bet man šī pieredze palīdzēja paskatīties uz sevi no malas. Es vairs neskrienu pēc sasniegumiem visur. Dažreiz es vienkārši sēžu un griežu ratu, pat necerot laimēt.
Un zini ko? Pirms divām nedēļām es uzvarēju simt piecdesmit eiro. Tā nebija liela summa. Bet es priecājos nevis par naudu, bet par to, ka mans prieks bija tīrs. Es piecēlos no datora, uzvārīju tēju un pasmēju pati par sevi. Jo es atcerējos, kā pirms gada es būtu nervozējusi, ja būtu zaudējusi tikpat. Kā es būtu sevi vainojusi. Tagad es zinu, ka tie skaitļi ekrānā nav mans vērtējums. Tie ir tikai nejaušība, kas man atgādina, ka ne viss dzīvē ir plānojams.
Es vēl joprojām atvērtu šo jauns kazino dažos vakaros. Bet tagad tas man ir kā mierīga tējas tase, nevis azarta vilnis. Es protu apstāties. Es protu smieties par zaudējumu un ļauties priekam par mazo uzvaru. Un pats galvenais — es vairs nebaidos no nenoteiktības. Agrāk es gribēju kontrolēt visu: bērnu atzīmes, vīra garastāvokli, savu svaru, darba projektu. Tagad es saprotu, ka dzīve ir kā rulete. Dažreiz tev izkrīt sarkanais, dažreiz melnais. Bet tu vari izvēlēties, kā uz to reaģēt. Tu vari sarūgtināt, vai arī vari noelsušies un pagriezt nākamo ratu.
Es neieteiktu nevienam spēlēt, ja viņš to dara naudas dēļ. Tā ir bīstama doma. Bet, ja tu spēlē tāpēc, ka vēlies saprast savas robežas un izklaidēties, tas var būt pārsteidzoši mācoši. Pēdējā mēneša laikā es ne reizi neesmu pārsniegusi savu limitu. Es vairs neskatos uz zaudējumu kā uz savu kļūdu. Tā ir tikai spēle. Mana īstā spēle notiek tur, kur es katru rītu ceļos, dzeru kafiju, vedu bērnus uz skolu un cenšos būt labāka, nekā vakar. Un vakara rulete man vienkārši atgādina — atpūties, nesodi sevi, ļauj notikumiem ritēt. Jo viss, kas notiek, notiek arī bez manas gribas. Un tajā ir sava veida brīvība, ko es agrāk nesapratu.